Agris Šveicē

Daudz sakāmā….

Agris — Mon, 14 Feb 2011 20:26:55 +0000

Tiešām pagājis ilgāks laiks, kopš atkal neesmu neko rakstījis, bet pats sev jau attaisnojumus vienmēr var atrast…

Tad mēģināšu lēnā garā visu pēc kārtas atcerēties. Šķiet, vismaz divas nedēļas pagājušas, kopš iepriekšējā publicējuma. Un, galvenais, kas šajā laikā ir bijis, protams, divpadsmit dienu garais darbs ar mazo ukraiņu puisēnu. Cik nu viņš vairs mazs, tas cits jautājums, 9 gadi, bet tikko tikai sākuši mainīties zobi viņam…. Bija man tāds „dēmonēns” bez priekšzobiem. Lai vai kā, bet beidzās jau viss tiešām ļoti labi. Un tātad, tas bija 20.janvārī, kad saņēmu ziņu, ka no pirmdienas, tas ir 21.janvāra līdz pat 4.februārim man jāstrādā ar kādu ukraiņu ģimeni. Super, mana sirds līksmoja, jo paredzēts darbs ar VIP klientiem gandrīz divu nedēļu garumā! Domāju, ka tas bija tas, ko beidzot esmu pelnījis, jo iepriekšējā mēneša trīs stundu darbs no rīta un pēc tam atkal trīs stundu darbs jau ar citu klientu pēcpusdienā, kad tev nav laika pat līdzpaņemto sviesmaizi apēst pa vidu, tiešām mani bija ļoti nogurdinājis. Tātad mana sirds līksmoja!

Bet pienācā pirmās tikšanās diena ar klientiem, un es sapratu, ka tie ir tie paši, ar kuriem pagājušā gadā kolēģis Arnis tika slēpojis kopā arī gandrīz divas nedēļas. Daudz viņš tika stāstījis par to, kā viņam gāja vai negāja…. Miesassargi tēvam, miesassargs matei, guvernante puikam, viss kā jau modernā Ukrainā pie Tautas deputātiem pienākas… Bet ok, vai tad man kādas problēmas? Izrādās, pēc pirmās dienas bija gan. Puika neklausa nevienam vārdam, tik draud, ka nogalināšot, dur ar nūjām, kliedz pa visu kalnu, pats piecelties, ja nokrīt, nevar, brauc tikai arkliņā,pēc tam saka, ka kājas sāpot, bet vingrinājumus un citus norādījumus pildīt nemaz nataisās… Tad nu es vakarā skypā sazvanīju savu psiholoģijas konsultantu, kas ir arī manu bērnu māte un mana sieva, un mēs pusotru stundu norunājām, lai es saprastu, kā tad man rīkoties turpmākajās dienās. Un tas tiešām palīdzēja! Es te tagad nemaz netaisos stāstīt detaļas, bet fakts ir tāds, ka beigās man puika ķērās ap vidukli, teica, ka mīlot mani un jautāja, vai es braukšot viņam līdzi uz mājām, bet galvenais, ka iemācījās super labi slēpot! Un mana sirds atkal priecājās, un priecīgs bija gan puikas tētis, gan mamma, kas arī ko jaunu slēpošanas jomā beigās iemācījās. Pēdējā dienā man bija paredzēts visai šai kuplajai 12 cilvēku kompānijai uzrīkot sacensības ar vārtiem un laika kontroli, bet pēdējā brīdī man trases īpašnieki atteica, tad nu es balvas visiem pasniedzu tāpat. Biju izdomājis trīs nominācijas, kur bronza bija – labākais pilnīgais iesācējs, ko dabūja puikas guvernante, sudrabs tika māmiņai, jo viņa bija tā, kurai bija vislielākā vēlēšanās iemācīties skaisti slēpot (lai gan viņa savā „stiliņā” slēpoja jau 1o gadus), un viņa kaut ko, kā jau teicu, arī iemācījas, bet galveno – zelta nomināciju, protams, ieguva mans draugs Oļegs par to, ka viņš no visas kompānijas bija vienīgais, kuram tiešām slēpošanas jomā bija vislielākais progress. Un tā nu es viņiem pasniedzu medaļas un pats arī tiku pie dāvanām….:) Un vēl, pat nākamajās dienās, kad viņi jau bija Ukrainā, man mazais zvanīja un gribēja ar mani runāties. Laikam viņa sirsniņa salūza, jo beigās viņš bija pilnīgi cits puika!

Pēc tam, kas notika pēc tam? Jā, vienu dienu atkal paslēpoju kopā ar saviem pagājušā gada klientiem, aizvedu viņus uz Itāliju. Genādijs, ar kuru pagājušo gadu šeit iepazinos, ir no Urāliem un arī ir slepošanas instruktors, kas pavada viscaur savu klientu. Tad es biju vēl otrs instruktors, lai gan šajā gadījumā vairāk gan kā gids…

Un tad sākās klusā sezona, darba nav…. Bet es slēpoju pats priekš sevis. Un satieku kalnā latviešus! Atkal veselu astoņu cilvēku kompāniju, kas uz vienu dienu no Saas Fee atbraukuši paslēpot uz Zermatt. Ļoti patīkami bija tas, ka es dabūju pa seniem laikiem izgaršot Ķelmēnu rupjmaizi, ar ko mani uzcienāja. Ir tas tomēr gardums, kāds šeit nav atrodams… Labi, tas jau nav viss, kārtējo reizi vienkarši pierādījās, cik Latvija un vispar pasaule ir maza, jo šajā kompanijā bija mana dēla draudzenes mamma…. Pēc tam ceturtdien un piektdien mums sekoja skolas organizēti divu dienu terniņi ar Alwin Ganz priekšgalā. Tie, tāpat kā pagājušā gadā, emociju un visa kā jauna pilni. Tagad tik mēģināt visu to atcerēties un trenēties, trenēties, ternēties…

Bet nu jau otro dienu pec nedēļas pārtraukuma es atkal strādāju. Vakar beidzot uzradās viena krievu ģimene no Maskavas. Atkal puika – 7,5 gadus vecs, stiprs, jau 2 gadus pa nedēļai slēpojis, viss labi, lai gan tāpat jau ir savi niķi un stiķi. Superaktīvais. Bet mēs tik tagad braucam, lai sanāktu labāk un labāk. Vēl tik jāpiemin, ka tie ir vieni no daudzajiem krieviem, kas sev ir iegādājušies īpašumu Jūrmalā…

Un rīt atkal uz kalnu, sola sniegu beidzot, pedējo reizi šeit sniga 28.decembrī, visu šo laiku tik saule un saule un zilas, zilas debesis, kalni jau stipri pelēki palikuši….

P.S. vairāk bildes var apskatīties manā Facebook profilā (Agris Purviskis)

smagais janvāris…

Agris — Thu, 27 Jan 2011 17:50:05 +0000

Visu laiku tiku ilgojies pēc VIP klientiem uz ilgāku laiku, tad nu manas ilgas ir piepildījušās. No 24.janvāra strādāju ar tiešām turīgiem ukraiņu klientiem. Turīgi – tas tā pat ļoti maigi teikts…:)

Bet tagad īsumā par visu pēc kārtas. Pagājušā nedēļā darbs man bija ar vienu mazu puišeli, kuram iemācīju pavisam neilgā laikā no „nulles” tik daudz, ka priekšpēdējā dienā jau braucām kopā pat uz Cervinia.. Bija jau ar viņiem arī visādas nesaprašanās, bet viss beigās nokārtojās. Tā kā man pēc divu dienu darba ar šo puiku bija paredzēti citi klienti, no rīta gāju, lai iepazīstinātu viņu un viņa vecākus ar jauno instruktoru. Iedomāties nevariet, kas sākās, puņķi un asaras, un draudi no tēva puses, ka tā jau nedrīkst instruktorus mainīt, ka viņš atstāšot par mūsu skolu vissliktākās atsauksmes, ka neviens krievu tūrists vairs ar mums nestrādāšot un tā tālāk. Nekas man cits neatlika, kā atteikties no jaunajiem VIP klientiem, atdot tos Arnim un pašam turpināt pa 3 stundām dienā strādāt ar mazo. Izlutināts viņš tik ļoti…., bet mēs atradām kopēju valodu un beigās visi bija gandarīti.

Un tad uz kalna satiku 8 latviešu vīru kompāniju. Patrādāju ar diviem jaunekļiem ar pāris dienas pa pāris stundām. Un atkal visi gandarīti par rezultātu. Tā kā man pec tam arī iekrita brīvdiena, tad pēdējā viņu vizītes dienā tā pa īstam kopā izslēpojāmies un viņi mani pat uzaicināja pusdienās. Bija jauki, vakarā aizgājām arī nedaudz izklaidēties, parādīju viņiem Zermatt populārākās izklaides vietas.

Un tad jau pienāca svētdiena, kad uzzināju, ka man ir rezervācija uz 12 pilnām dienām. Tiešam ļoti nopriecājos, ka beidzot man ir VIP klienti uz ilgāku laiku. Bet no rīta, kad viesnīcā ar viņiem satikos, sapratu, ka tie ir Arņa klienti no pagājušās sezonas. Viņš ļoti daudz visiem tika stāstījis par šo puišeli, kas vārtās pa sniegu, pats piecelties nevar (negrib), bļauj nenormalā balsī, sit ar nūjām, runā visrupjākajiem vārdiem, vienā brīdī ir draugs, pēc mirkļa jau draud nogalināt… Un vēl – vienkarši izlec no pacēlāja, kur līdz zemei gandrīz 3 metri. Vakar ar man šis pats mazais deviņgadīgais puika nobrauca no trases un novēlās pa krauju vairāk kā 3 metru dziļumā. Kliedz, bļauj, lai saucot helikopteru, ka viņam esot abas kājas salaustas…. Man sirds gandrīz apstājās, sirmāks noteikti paliku. Kāpu pie viņa tur lejā, sniegs līdz padusēm. Cilvēki augšā stājas un prasa vai viss kārtībā? Protams, ka viss kārtībā, visgrūtākais bija to lamzaku pa sniegu uzstīvēt atpakaļ uz trases…. Ja jau viņš būtu paredzams, ka pēkšņi neizdarīs atkal kaut ko, tad nebūtu tik traki, bet tagad jābūt maksimāli uzmanīgam. Vārdos un norādījumos viņš vispār neklausās. Un tas viss kopā vakarā mani ir tik ļoti nogurdinājis. Dēmonēns viņs un vampīrēns, kas visu pēdējo enerģiju izsūc. Bet es ar viņu vēl pastrādāšu! Un parādīšu, kurš no mums stiprāks!

rrrrr, kaut kas ar wordpress serveri noticies, nevaru bildes pievienot, piedodiet, būs kaut kad vēlāk….

nogurums….

Agris — Tue, 18 Jan 2011 19:16:38 +0000

Šķiet, jau būs pagājis apaļš mēnesis kopš manas pirmās darba dienas šajā sezonā šeit Cermatā. Ir man bijušas arī divas brīvdienas, kurās gan tāpat es tiku slēpojis. Īstenība tās bija vienas no jaukākājām dienām ne tikai laika apstākļu dēļ, bet arī kompānijas un tieši slēpošanas dēļ. Ir ļoti liela starpība vai tu kādu māci sešas stundas no vietas vai braukājies pats sev pilnveidodams savas slēpošanas prasmes. Mācot varbūt nenogurst tik ļoti fiziski, bet mentāli vakarā esi pilnīgi iztukšots. Tā kā atkal šodien. Tikai trīs stundas no rīta ar mazo piecgadīgo ukraiņu puišeli Daņilu un viss slēpošamas un mācīšanas prieks pāriet. Īstenībā jau viņš ir ļoti sirsnīgs un labsirdīgs puika, bet slinks, izlaists, visu laiku tik grib darīt to, kas pašam ienāk prātā, neklausa nevienu, pat savu mammu nē, lai gan visu laiku tik pie viņas grib…. Man ir smagi, ļoti, bet tāds darbs…

Bet pēcpusdiena gan bija laba. Šodien mācīju tehniku diviem latviešu jaunekļiem, kurus nejauši pāris dienas atpakaļ satiku kalnā. Divas stundas. Pilnīgi cita lieta, ka cilvēki paši kaut ko grib iemācīties. Un divu stundu laikā es progresu saskatīju milzīgu. Stāja, darbība ceļos, rokas un, galvenais, nevis šļukāšana, bet braukšana ar slēpēm. Protams, visiem vēl mācīties un mācīties, tai skaitā man pašam, bet galvenais ir gribēt un cītīgi strādāt, jo pats no sevis nenotiek nekas…

Bet labāk pastāstīšu vēl ko jauku par savām divām brīvdienām. Bija atbarucis Rets, ar kuru tagad esam labi draugi, kopā izslēpojāmies, bijām Itālijas pusē, mums bija brīnišķīgas pusdienas Chalet Etole. Un tas, ko mēs tur ēdām, ir viens no vislabāk pagatavotajiem ēdieniem visā tuvākajā apkārtnē. Tā ir jūras produktu zupa, jeb vienkārši sakot – zivju zupa. Un ja jau pat Rets saka, ka kaut ko tādu viņš vēl nebija ēdis! J Pēc tam, protams, atpakaļceļš un pieturas Hennu Stahl un Papperla Pub. Bija feini, tik žēl, ka visi, kas atbrauc, atkal tikpat ātri aizbrauc un tu paliec viens savā darba rutīnā ar saviem krieviem…. Gribās savējos, ilgas mani māc, nav viegli vienam…

un atkal tikai krievi….

Agris — Thu, 06 Jan 2011 20:19:28 +0000

Jau sākot ar Jauno gadu Cermatā dzird krievu valodu. Domāju, ka daudz nepārspīlēšu teikdams, ka viņi šeit ir vismaz 30 procenti no visiem tūristiem. Un interesanti ir tas, ka ne jau visi ir tikai no Krievijas. Tikko tiku strādājis arī ar Londonas krieviem. Viņi jau Anglijā dzīvo vairāk kā 10 gadus, un viņi tiešām atšķiras. Lai gan īstenībā jau tā mentalitāte tāda pati vien ir.

Toties tas, ka arī krievi sāk naudu taupīt, gan ir fakts. Līdz šim brīdim vēl nav gadījušies tie īstie, kas pasūta slēpošanas instruktoru uz visām pilnām dienām visu savu atvaļinājuma laiku. Pagaidām strādāju tik pa 2 vai 3 stundām no rīta un tāpat arī pēcpusdienā. Bet nesūdzos, darba pietiek. Vakarā atbraucot mājās, to tik vien gribās, kā karstu vannu, paēst un likties uz auss. Un nav spēka pat palasīt grāmatu, kur nu vēl mācīties vācu valodu, lai gan es to tik ļoti biju nolemis darīt. Vēl jau gan nekas nav pazaudēts, laika man vēl ir gana un, ceru, ka tikko beigsies šīs krievu brīvdienas, tā man pietiks spēka ne tikai grāmatu lasīšanai, bet arī vācu valodas mācībām.

Jaunā gada sagaidīšana gan bija līdzīga kā pagājušo gadu. Centrālajā laukumā pie baznīcas ļaužu pūlis ar šampaniešiem un citiem dzeramajiem skaitīja laiku līdz pusnaktij. Un tā arī mēs ar Rīgas pussaldo. Pēc tam viesnīcas sacentās savā starpā, kura nu uzrīkos krāšņāku uguņošanu. Protams, ka Mont Cervin Palace un Zermatterhof palika nepārspētas. Kā nekā tās ir pilsetas vienīgās pieczvaigžņu viesnīsas. Un uguņošana daudz neatpalika no Rīgas vai kādas citas lielpilsētas…:)

Pēc tam aizgājām uz Nelly’s bar, vēl pa glāzei šampanieša ar paziņām un kolēģiem, un tad jau vilciens uz mājām, jo jau 10.00 man tikšanās ar klientiem un darbs visu pilnu dienu. Šodien skatījos draugiem.lv savas ģimenes Jaungada sagaidīšanas karnevāla bildes un man nedaudz skumji palika, ka es te kaut kur tālumā viens, bet citiem kopā jautri un mīļi….

2010 in review

Agris — Sun, 02 Jan 2011 19:44:52 +0000

The stats helper monkeys at WordPress.com mulled over how this blog did in 2010, and here’s a high level summary of its overall blog health:

The Blog-Health-o-Meter™ reads Fresher than ever.

Crunchy numbers

A Boeing 747-400 passenger jet can hold 416 passengers. This blog was viewed about 2,600 times in 2010. That’s about 6 full 747s.

In 2010, there were 20 new posts, growing the total archive of this blog to 25 posts. There were 11 pictures uploaded, taking up a total of 8mb. That’s about a picture per month.

The busiest day of the year was January 19th with 84 views. The most popular post that day was sākums.

Where did they come from?

The top referring sites in 2010 were adventurespirit.lv, mail.inbox.lv, facebook.com, adventurespirit.eu, and draugiem.lv.

Some visitors came searching, mostly for agris zermatt, agriszermatt, agriszermatt wordpress, darbs sveice, and darbs kalnos.

Attractions in 2010

These are the posts and pages that got the most views in 2010.

sākums December 2009

Par mani December 2009
4 comments

treniņi, darbs turpinās… January 2010
3 comments

darbs vai slinkums? February 2010
2 comments

nedēļa bez komentāriem… February 2010
1 comment

tas īsumā par mana bloga statistiku pagājušā gadā. Nezinu, kā citiem, bet man tas viss diezgan interesanti šķiet…

Lai šis Jaunais gads mums visiem kopā izdevies, panākumiem bagāts, mīlestibas pilns un, pats galvenais, veselību visiem!

tuvojas Jaunais gads

Agris — Tue, 28 Dec 2010 19:57:59 +0000

Jaunais gads tuvojas, brīvdienas visiem ir sākušās, to nu šeit var just. Un ne tikai eiropiešiem, bet arī tiem, kas tā kā vairāk uz austrumiem no mums dzīvo. Atkal pilna Cermata ar atpūtniekiem, kas tērpušies Bogner slēpošanas kostīmos, vai vēl labāk Versaci vai Gucci…. Smalki patiešām, visām kundzītēm kažokādas apkaklītes, viss smalki izšūts, krāsins, košs un ne reti liels uzraksts kaut kur uz kostīma – RUSSIA…

Mana šodienas kliente gan teica, ka vakar Maskavā esot bijušas slēgtas visas lidostas ledainā lietus dēļ, un no Maskavas nav izlidojuši ap 40 000 tūristu…. Šodien gan ziņās esot teikts, ka savus reisus vēl joprojām gaidot 8 000. Nu kaut kāda neliela daļa no tiem noteikti arī par savu brīvdienu galamērķi ir izvēlējušies Zermatt. Es jau tikai priecājos, lai tik brauc un atstāj šeit savu naudu, man savs labums arī no tā tiek…

Vakar mācīju vienam 5-gadīgam krivu puišelim. Tikai divas stundas bija, viss bija labi, šodien arī bija paredzētas divas stundas, bet…. vakar vakarā saslimis, šodien esot 39 grādu temperatūra… Un tā es palikos tikai ar trīs stundām dienā. Neforši, bet gan jau atradīsies nākamie. Vēl jau tikai sezona sākas.

Un nākamreiz ielikšu arī kādu bildi, lai gan priekš bildēšanas nav nekāds labais laiks, atkal sāka snigt sniegs…

vestule no e-pasta…:)

Agris — Wed, 22 Dec 2010 19:29:48 +0000

Enzo had his first ski lesson with Agris today. He learned the fundamentals of skiing. He can now “snow plough” ie. stop his forward movement. He turns left better than he can turn right. He can “edge up” a gentle slope. He is eager for future lessons. Pretty soon he will be flying down the slopes!
Manuel Dayrit
————————–

Pirma darba diena.

Agris — Mon, 20 Dec 2010 17:58:17 +0000

Ja, pirma darbdiena aizvadita. Bija loti jauki. Ar rita klientiem, kas bija tris cilveku gimene – mamma, tetis un nepilnus sesus gadus veca meitina, no Singapuras, mes kopa gajam gan slepes iret, gan zabakus, gan pacelaja biletes pirkt, gan, protams, visas tris rita stundas pavadijam Wollie parka, kas ir speciali izveidots laukums iesacejiem. Prieks man un ari viniem, ka beigas jau vairs neviens nekrita un pat pagriezienus vareja uztaisit. Zel tikai, ka vini visu laiku sukstijas, cik seit viss dargs, lidz at to saubos, vai vini gribes nemt stundas ari rit. Bet vel jau vakars gars, vini visu var apdomat un piezvanit man jebkura laika. Citadi rit atkal bez darba. Jaunnedelai gan esot jau rezervacijas no krieviem. Ar tiem man patik stradat vislabak. Bet tad jau redzes!
Un pecpusdienas kliente man atkal bija austrumniece, kural gan studejusi Vacija un apprecejusies ar vacieti. Maza, maza kiniesu meitenite, bet beigas bija tik prieciga, ka kaut ko ir apguvusi no sleposanas priekiem, ka mes pat kopa nofotografejamies. Solijas man ari foto parsutit, tad jau velak ari jus redzesiet. Labi, tagad laiks vakarinam un tejai…:)

He, rekā mans androids (viņš neliek garumzīmes un mīkstinājumus, piedodiet) tomēr nav publicējis šo rakstiņu vakarvakarā, pagājusi vēl viena diena, un es to publicēju no datora šodien. Kas labs bija šodien? Tikai labs, protams. Atkal singapūrieši. Māte un meita. Interesanti, ka arī cilvēki no pasaules malas, kur ir tikai vasara, brauc uz šejieni un patiesi grib iemācīties slēpot. Un es neteikšu, ka viņi neko nevar izdarīt, un viņiem nekas nesanāk. Pēc trīs stundu intensīva darba abas iesācēju laukumā brauca ka vien nenopriecāties. Ar visiem pagriezieniem, bremzēšanu un priecāšanos…:) Man pašam arī gandarījums, ka varu cilvēkiem kaut ko iemācīt, kas viņiem tiešām iepatīkas.

Tikai pozitīvas emocijas!

nedēļa pagājusi

Agris — Sun, 19 Dec 2010 19:23:42 +0000

Jā, pirmā nedēļa pagājusi kopš atkalatgriešanās Cermatā. Īstenībā jau ļoti patīkami ejot pa ielām satikt senneredzētus ļaudis, sasveicinaties, aprunāties. Tiešam, daudz draugu un paziņu pagājušajā gadā šeit iegūts, un šķiet, ka šogad nebūs mazāk jaunu paziņu.

Bet šodien snieg jau kopš paša agra rīta. Tāds mākonis visapkārt, nemaz negribās braukt uz kalnu, un to arī nedaru. Atceros, pagājušo gadu, neatkarīgi no laika apstākļiem, katru dienu slēpojām. Sniegs sniga tāpat, redzamība – nulle, viss sniegā, brilles aizķepušas, bet mēs tik slēpojām. Kaut kā šogad tas azarts nav tāds. Vakar bija saulains, tas nekas, ka auksts, bet bija labi atkal izbaudīt Červinjas trases. Es jau esmu teicis, ka Itālijas puse man šķiet draudzīgāka mierīgai slēpošanai. Tur trases plašākas, nav tādi stāvumi un pēkšņi sašaurinājumi kā šeit Cermatas pusē. Lai gan arī šeit katrs slēpotājs var atrast sev to piemērotāko un „mīļāko” nobraucienu. Nu jā, vakar bija labi, bet šodien paskatoties ārā, kad tu neredzi daudz tālāk par savu degungalu, slēpošanas prieks nav nekāds. Tad nu sēžu mājās, visu rīta cēlienu pavadīju mācoties vācu valodu. Esmu apņēmies šajā ziemā to apgūt vismaz elementārā sarunvalodas līmenī. Un iespējas to izdarīt ir. Galvenais – nepalaisties slinkumā.

Vakar vakarā mums šeit piebiedrojās trešais iemītnieks. Instruktors no Vācijas – Armin vārda. Jauns džeks, nepilni 30, bet viņš šeit būs tikai līdz jaunam gadam. Labi, citādi jau tagad sajūta, ka trijatā tomēr ir nedaudz saspiesti. Bet varbūt tādas sajūtas man tikai šodien, kad visi trīs esam dzīvoklī un uz kalnu nebraucam. Tad jau redzēs, gan jau būs labi!

Bet darba atļauja man vēl arvien nav. Sionā saka, ka esot izsūtījuši, bet šeit Taesch vēl neviens neko nav saņēmis. Un šī iemesla dēļ mēs nevaram pagarināt savas pastāvīgā iedzīvotāja kartes, kas dod iespēju visas vilciena biļetes iegādāties pa puscenu. Tādēļ vien jāsēž mājās, lai nav nauda jātērē…. Bet lielo kafijas krūzi gan būs jāiet uz veikalu nopirkt. Apartamenta standarta aprīkojumā ir tikai mazas kafijas tasītes, kas tādam kafijas lietototājam kā man, neder nu nemaz. Citādi gan viss labi…

Jau divas dienas klāt. Sniegs vairs nesnieg, vismaz pie mums šeit, ziņās gan skatījos, ka visa Eiropa sniegā. Dīvaini, kaut kas tai pasaulē mainās, kalnos, kur sniega vienmēr bijis gana, tagad tā mazāk kā kaut kur ielejās….

Bet man prieka vēsts!Darba atļauju piektdienas vakarā tomēr dabūju un rīt pirmā darba diena. Kopā piecas stundas paredzētas. Un uzminiet, kas man būs jāmāca slēpot? Šoreiz tie nav krievi, bet ķīnieši no Singapūras. Tad jau redzēs, ko viņi teiks par sniegu, smagiem slēpju zābakiem un slēpēm…

Bet ir arī viena bēdīga ziņa, varbūt to vajadzēja pirms priecīgās, bet nav jau tik traki. Tās pirmās trīs dienas, kamēr mums nebija lāga kur mitināties, visas mantas, protams, stāvēja mašīnā, tai skaitā kartupeļu maišelis. Šodien pusi izmetu ārā, tomēr bija salu dabūjuši…

esmu pie vietas

Agris — Wed, 15 Dec 2010 20:22:51 +0000

2283 km no Valdemāra ielas Rīgā līdz Taesch Šveicē. Ceļš mums aizņēma tieši 26 stundas. Bet protams, solītie apartamenti mani šeit negaidīja. Izrādās, ne tikai Latvijā ir cilvēki, kas visus darbus “dara” ar muti un galā čiks vien ir. Brīžiem šķiet, ka nevar šai pasaulē uzticēties nevienam. Kā saka, ja pats neizdarīsi, tad to neizdarīs neviens. Tad nu 4 naktis, neskaitot to, ko pavadīju mašīnā braucot no Rīgas, esmu gulējis kaut kur uz stūra dīvāniem, uz grīdas matračiem un vēl visādās mistiskās vietās. Galvenais, dodoties uz jebkuru vietu, jāņem vienmēr līdzi savs mīļotais guļammaiss, tad jau kaut kur piemesties atradīsies vienmēr. Bet tagad es esmu atradis brīnišķigu 80 kvadrātmetru apartamentu ar dzīvojamo istabu un 2 guļamistabām, kuru mēs ar Arni tad arī dalām. Tas gan nav Zermatt, bet Taesch, taču skats pa logu brīnišķigs (skatīt foto), vilciena stacija tikai 8 minūšu attālumā ar kājām, vilciens ar iet ik pa 20 minūtēm. Viss ir lieliski! Mums pat peldbaseins un trenažieru zāle ir šajā apartamentu mājā. Tik par saunu atsevišķi jāpiemaksā. Un arī pazemes garāža manai mašīnītei…
Sestdien mums sākās treniņi, tagad tie beigušies, pēc vasaras atkal slēpošanas prasmes atjaunojušās, pat komplimentus no skolas direktora saņēmu par savām prasmēm. Tā kā viss tiešām lieliski, rīt tikai jāaiziet uz pašvaldības ēku pēc darba atlaujas, šodien tā beidzot esot atnākusi no Sion (Valais kantona centrs). Un tad jau tikai darbs, darbs, darbs. Zermatt jau tagad pilna ar potenciālajiem klientiem, domāju, krieviem. Lai tik viņi brauc uz šejieni! Jo vairāk viņi šeit būs, jo lielākas iespējas man kaut ko nopelnīt. Un šogad mans uzstādījums ir tikai darbs un vēlreiz darbs.