Daudz sakāmā….

Tiešām pagājis ilgāks laiks, kopš atkal neesmu neko rakstījis, bet pats sev jau attaisnojumus vienmēr var atrast…

Tad mēģināšu lēnā garā visu pēc kārtas atcerēties. Šķiet, vismaz divas nedēļas pagājušas, kopš iepriekšējā publicējuma. Un, galvenais, kas šajā laikā ir bijis, protams, divpadsmit dienu garais darbs ar mazo ukraiņu puisēnu. Cik nu viņš vairs mazs, tas cits jautājums, 9 gadi, bet tikko tikai sākuši mainīties zobi viņam…. Bija man tāds „dēmonēns” bez priekšzobiem. Lai vai kā, bet beidzās jau viss tiešām ļoti labi. Un tātad, tas bija 20.janvārī, kad saņēmu ziņu, ka no pirmdienas, tas ir 21.janvāra līdz pat 4.februārim man jāstrādā ar kādu ukraiņu ģimeni. Super, mana sirds līksmoja, jo paredzēts darbs ar VIP klientiem gandrīz divu nedēļu garumā! Domāju, ka tas bija tas, ko beidzot esmu pelnījis, jo iepriekšējā mēneša trīs stundu darbs no rīta un pēc tam atkal trīs stundu darbs jau ar citu klientu pēcpusdienā, kad tev nav laika pat līdzpaņemto sviesmaizi apēst pa vidu, tiešām mani bija ļoti nogurdinājis. Tātad mana sirds līksmoja!

Bet pienācā pirmās tikšanās diena ar klientiem, un es sapratu, ka tie ir tie paši, ar kuriem pagājušā gadā kolēģis Arnis tika slēpojis kopā arī gandrīz divas nedēļas. Daudz viņš tika stāstījis par to, kā viņam gāja vai negāja…. Miesassargi tēvam, miesassargs matei, guvernante puikam, viss kā jau modernā Ukrainā pie Tautas deputātiem pienākas… Bet ok, vai tad man kādas problēmas? Izrādās, pēc pirmās dienas bija gan. Puika neklausa nevienam vārdam, tik draud, ka nogalināšot, dur ar nūjām, kliedz pa visu kalnu, pats piecelties, ja nokrīt, nevar, brauc tikai arkliņā,pēc tam saka, ka kājas sāpot, bet vingrinājumus un citus norādījumus pildīt nemaz nataisās… Tad nu es vakarā skypā sazvanīju savu psiholoģijas konsultantu, kas ir arī manu bērnu māte un mana sieva, un mēs pusotru stundu norunājām, lai es saprastu, kā tad man rīkoties turpmākajās dienās. Un tas tiešām palīdzēja! Es te tagad nemaz netaisos stāstīt detaļas, bet fakts ir tāds, ka beigās man puika ķērās ap vidukli, teica, ka mīlot mani un jautāja, vai es braukšot viņam līdzi uz mājām, bet galvenais, ka iemācījās super labi slēpot! Un mana sirds atkal priecājās, un priecīgs bija gan puikas tētis, gan mamma, kas arī ko jaunu slēpošanas jomā beigās iemācījās. Pēdējā dienā man bija paredzēts visai šai kuplajai 12 cilvēku kompānijai uzrīkot sacensības ar vārtiem un laika kontroli, bet pēdējā brīdī man trases īpašnieki atteica, tad nu es balvas visiem pasniedzu tāpat. Biju izdomājis trīs nominācijas, kur bronza bija – labākais pilnīgais iesācējs, ko dabūja puikas guvernante, sudrabs tika māmiņai, jo viņa bija tā, kurai bija vislielākā vēlēšanās iemācīties skaisti slēpot (lai gan viņa savā „stiliņā” slēpoja jau 1o gadus), un viņa kaut ko, kā jau teicu, arī iemācījas, bet galveno – zelta nomināciju, protams, ieguva mans draugs Oļegs par to, ka viņš no visas kompānijas bija vienīgais, kuram tiešām slēpošanas jomā bija vislielākais progress. Un tā nu es viņiem pasniedzu medaļas un pats arī tiku pie dāvanām….:) Un vēl, pat nākamajās dienās, kad viņi jau bija Ukrainā, man mazais zvanīja un gribēja ar mani runāties. Laikam viņa sirsniņa salūza, jo beigās viņš bija pilnīgi cits puika!

Pēc tam, kas notika pēc tam? Jā, vienu dienu atkal paslēpoju kopā ar saviem pagājušā gada klientiem, aizvedu viņus uz Itāliju. Genādijs, ar kuru pagājušo gadu šeit iepazinos, ir no Urāliem un arī ir  slepošanas instruktors, kas pavada viscaur savu klientu. Tad es biju vēl otrs instruktors, lai gan šajā gadījumā vairāk gan kā gids…

Un tad sākās klusā sezona, darba nav…. Bet es slēpoju pats priekš sevis. Un satieku kalnā latviešus! Atkal veselu astoņu cilvēku kompāniju, kas uz vienu dienu no Saas Fee atbraukuši paslēpot uz Zermatt. Ļoti patīkami bija tas, ka es dabūju pa seniem laikiem izgaršot Ķelmēnu rupjmaizi, ar ko mani uzcienāja. Ir tas tomēr gardums, kāds šeit nav atrodams… Labi, tas jau nav viss, kārtējo reizi vienkarši pierādījās, cik Latvija un vispar pasaule ir maza, jo šajā kompanijā bija mana dēla draudzenes mamma…. Pēc tam ceturtdien un piektdien mums sekoja skolas organizēti divu dienu terniņi ar Alwin Ganz priekšgalā. Tie, tāpat kā pagājušā gadā, emociju un visa kā jauna pilni. Tagad tik mēģināt visu to atcerēties un trenēties, trenēties, ternēties…

Bet nu jau otro dienu pec nedēļas pārtraukuma es atkal strādāju. Vakar beidzot uzradās viena krievu ģimene no Maskavas. Atkal puika – 7,5 gadus vecs, stiprs, jau 2 gadus pa nedēļai slēpojis, viss labi, lai gan tāpat jau ir savi niķi un stiķi. Superaktīvais. Bet mēs tik tagad braucam, lai sanāktu labāk un labāk. Vēl tik jāpiemin, ka tie ir vieni no daudzajiem krieviem, kas sev ir iegādājušies īpašumu Jūrmalā…

Un rīt atkal uz kalnu, sola sniegu beidzot, pedējo reizi šeit sniga 28.decembrī, visu šo laiku tik saule un saule un zilas, zilas debesis, kalni jau stipri pelēki palikuši….

P.S. vairāk bildes var apskatīties manā Facebook profilā (Agris Purviskis)