smagais janvāris…

Visu laiku tiku ilgojies pēc VIP klientiem uz ilgāku laiku, tad nu manas ilgas ir piepildījušās. No 24.janvāra strādāju ar tiešām turīgiem ukraiņu klientiem. Turīgi – tas tā pat ļoti maigi teikts…:)

Bet tagad īsumā par visu pēc kārtas. Pagājušā nedēļā darbs man bija ar vienu mazu puišeli, kuram iemācīju pavisam neilgā laikā no „nulles” tik daudz, ka priekšpēdējā dienā jau braucām kopā pat uz Cervinia.. Bija jau ar viņiem arī visādas nesaprašanās, bet viss beigās nokārtojās. Tā kā man pēc divu dienu darba ar šo puiku bija paredzēti citi klienti, no rīta gāju, lai iepazīstinātu viņu un viņa vecākus ar jauno instruktoru. Iedomāties nevariet, kas sākās, puņķi un asaras, un draudi no tēva puses, ka tā jau nedrīkst instruktorus mainīt, ka viņš atstāšot par mūsu skolu vissliktākās atsauksmes, ka neviens krievu tūrists vairs ar mums nestrādāšot un tā tālāk. Nekas man cits neatlika, kā atteikties no jaunajiem VIP klientiem, atdot tos Arnim un pašam turpināt pa 3 stundām dienā strādāt ar mazo. Izlutināts viņš tik ļoti…., bet mēs atradām kopēju valodu un beigās visi bija gandarīti.

Un tad uz kalna satiku 8 latviešu vīru kompāniju. Patrādāju ar diviem jaunekļiem ar pāris dienas pa pāris stundām. Un atkal visi gandarīti par rezultātu. Tā kā man pec tam arī iekrita brīvdiena, tad pēdējā viņu vizītes dienā tā pa īstam kopā izslēpojāmies un viņi mani pat uzaicināja pusdienās. Bija jauki, vakarā aizgājām arī nedaudz izklaidēties, parādīju viņiem Zermatt populārākās izklaides vietas.

Un tad jau pienāca svētdiena, kad uzzināju, ka man ir rezervācija uz 12 pilnām dienām. Tiešam ļoti nopriecājos, ka beidzot man ir VIP klienti uz ilgāku laiku. Bet no rīta, kad viesnīcā ar viņiem satikos, sapratu, ka tie ir Arņa klienti no pagājušās sezonas. Viņš ļoti daudz visiem tika stāstījis par šo puišeli, kas vārtās pa sniegu, pats piecelties nevar (negrib), bļauj nenormalā balsī, sit ar nūjām, runā visrupjākajiem vārdiem, vienā brīdī ir draugs, pēc mirkļa jau draud nogalināt… Un vēl – vienkarši izlec no pacēlāja, kur līdz zemei gandrīz 3 metri. Vakar ar man šis pats mazais deviņgadīgais puika nobrauca no trases un novēlās pa krauju vairāk kā 3 metru dziļumā. Kliedz, bļauj, lai saucot helikopteru, ka viņam esot abas kājas salaustas…. Man sirds gandrīz apstājās, sirmāks noteikti paliku. Kāpu pie viņa tur lejā, sniegs līdz padusēm. Cilvēki augšā stājas un prasa vai viss kārtībā? Protams, ka viss kārtībā, visgrūtākais bija to lamzaku pa sniegu uzstīvēt atpakaļ uz trases…. Ja jau viņš būtu paredzams, ka pēkšņi neizdarīs atkal kaut ko, tad nebūtu tik traki, bet tagad jābūt maksimāli uzmanīgam. Vārdos un norādījumos viņš vispār neklausās. Un tas viss kopā vakarā mani ir tik ļoti nogurdinājis. Dēmonēns viņs un vampīrēns, kas visu pēdējo enerģiju izsūc. Bet es ar viņu vēl pastrādāšu! Un parādīšu, kurš no mums stiprāks!