nogurums….

Šķiet, jau būs pagājis apaļš mēnesis kopš manas pirmās darba dienas šajā sezonā šeit Cermatā. Ir man bijušas arī divas brīvdienas, kurās gan tāpat es tiku slēpojis. Īstenība tās bija vienas no jaukākājām dienām ne tikai laika apstākļu dēļ, bet arī kompānijas un tieši slēpošanas dēļ. Ir ļoti liela starpība vai tu kādu māci sešas stundas no vietas vai braukājies pats sev pilnveidodams savas slēpošanas prasmes. Mācot varbūt nenogurst tik ļoti fiziski, bet mentāli vakarā esi pilnīgi iztukšots. Tā kā atkal šodien. Tikai trīs stundas no rīta ar mazo piecgadīgo ukraiņu puišeli Daņilu un viss slēpošamas un mācīšanas prieks pāriet. Īstenībā jau viņš ir ļoti sirsnīgs un labsirdīgs puika, bet slinks, izlaists, visu laiku tik grib darīt to, kas pašam ienāk prātā, neklausa nevienu, pat savu mammu nē, lai gan visu laiku tik pie viņas grib…. Man ir smagi, ļoti, bet tāds darbs…

Bet pēcpusdiena gan bija laba. Šodien mācīju tehniku diviem latviešu jaunekļiem, kurus nejauši pāris dienas atpakaļ satiku kalnā. Divas stundas. Pilnīgi cita lieta, ka cilvēki paši kaut ko grib iemācīties. Un divu stundu laikā es progresu saskatīju milzīgu. Stāja, darbība ceļos, rokas un, galvenais, nevis šļukāšana, bet braukšana ar slēpēm. Protams, visiem vēl mācīties un mācīties, tai skaitā man pašam, bet galvenais ir gribēt un cītīgi strādāt, jo pats no sevis nenotiek nekas…

Bet labāk pastāstīšu vēl ko jauku par savām divām brīvdienām. Bija atbarucis Rets, ar kuru tagad esam labi draugi, kopā izslēpojāmies, bijām Itālijas pusē, mums bija brīnišķīgas pusdienas Chalet Etole. Un tas, ko mēs tur ēdām, ir viens no vislabāk pagatavotajiem ēdieniem visā tuvākajā apkārtnē. Tā ir jūras produktu zupa, jeb vienkārši sakot – zivju zupa. Un ja jau pat Rets saka, ka kaut ko tādu viņš vēl nebija ēdis! J Pēc tam, protams, atpakaļceļš un pieturas Hennu Stahl un Papperla Pub. Bija feini, tik žēl, ka visi, kas atbrauc, atkal tikpat ātri aizbrauc un tu paliec viens savā darba rutīnā ar saviem krieviem…. Gribās savējos, ilgas mani māc, nav viegli vienam…