un atkal tikai krievi….

Jau sākot ar Jauno gadu Cermatā dzird krievu valodu. Domāju, ka daudz nepārspīlēšu teikdams, ka viņi šeit ir vismaz 30 procenti no visiem tūristiem. Un interesanti ir tas, ka ne jau visi ir tikai no Krievijas. Tikko tiku strādājis arī ar Londonas krieviem. Viņi jau Anglijā dzīvo vairāk kā 10 gadus, un viņi tiešām atšķiras. Lai gan īstenībā jau tā mentalitāte tāda pati vien ir.

Toties tas, ka arī krievi sāk naudu taupīt, gan ir fakts. Līdz šim brīdim vēl nav gadījušies tie īstie, kas pasūta slēpošanas instruktoru uz visām pilnām dienām visu savu atvaļinājuma laiku. Pagaidām strādāju tik pa 2 vai 3 stundām no rīta un tāpat arī pēcpusdienā. Bet nesūdzos, darba pietiek.  Vakarā atbraucot mājās, to tik vien gribās, kā karstu vannu, paēst un likties uz auss. Un nav spēka pat palasīt grāmatu, kur nu vēl mācīties vācu valodu, lai gan es to tik ļoti biju nolemis darīt. Vēl jau gan nekas nav pazaudēts, laika man vēl ir gana un, ceru, ka tikko beigsies šīs krievu brīvdienas, tā man pietiks spēka ne tikai grāmatu lasīšanai, bet arī vācu valodas mācībām.

Jaunā gada sagaidīšana gan bija līdzīga kā pagājušo gadu. Centrālajā laukumā pie baznīcas ļaužu pūlis ar šampaniešiem un citiem dzeramajiem skaitīja laiku līdz pusnaktij. Un tā arī mēs ar Rīgas pussaldo. Pēc tam viesnīcas sacentās savā starpā, kura nu uzrīkos krāšņāku uguņošanu. Protams, ka Mont Cervin Palace un Zermatterhof palika nepārspētas. Kā nekā tās ir pilsetas vienīgās pieczvaigžņu viesnīsas. Un uguņošana daudz neatpalika no Rīgas vai kādas citas lielpilsētas…:)

Pēc tam aizgājām uz Nelly’s bar, vēl pa glāzei šampanieša ar paziņām un kolēģiem, un tad jau vilciens uz mājām, jo jau 10.00 man tikšanās ar klientiem un darbs visu pilnu dienu. Šodien skatījos draugiem.lv savas ģimenes Jaungada sagaidīšanas karnevāla bildes un man nedaudz skumji palika, ka es te kaut kur tālumā viens, bet citiem kopā jautri un mīļi….